Tā vien šķiet, ka dažbrīd aizskara stanga aizslīdēs no cilvēku meklējuma dūmos.

Es atzīšos...rakstu grāmatu...jau ilgi, un dažbrīd šķiet, ka pati sev, jo cauri stāstiem- lieliskajiem, smieklīgajiem, ačgārnajiem un pavisam pareizajiem arīdzan..., man šķiet, ka cauri aizskara rūtīm spīd gaisma, tikai pašam pieredzētājam aizklāt gaismu šķiet vieglāk.

Viņš gadu dekādēm gatavs nest savu traumu, pārdzīvojumu, sāpi, kas katru mirkli tiek izdzīvota no jauna- prātā. Šis stāsts ir izdzīvots...man gribas teikt, Tu saproti? Ko Tu darīsi tālāk? Tas ir beidzies... Kurā TOP ciešanas? Kur turpinās? Kas ir tas, kas nes izvēli NEST ciešanas?

Cietušais vienmēr vainos otru, tas vienmēr apsauks, kritizēs, norādīs, bet iekšienē brēks pēc mīlestības... Mēs neviens garām tam nepaiesim.... Un tāpēc jo vairāk man vērtīgi šķiet šodien satikt cilvēku....LABESTĪGU... un tādu, kas tīru sirdi dod. Kāds saka....Viņu nav daudz..., bet viņi IR un rodas arvien VAIRĀK!

Tīrai dvēselei pāri neviens nodarīt nevar..tai VIENA ALGA...jūs saprotiet kā tas atbrīvo?

Neliec darīt otram...ATBRĪVO pats sevi!

Netici tam, kas Tevi apsauc...Tu pats sev apsaucējs un soģis.

Paņem savu ALGU rokās savās un EJ pa īstam.... Nebļauj...Brīvs var iet klusējot.... tā ejot ātrāk sastapsi acis, kas to pašu brīvību iet.