Tiekoties ar jauniešiem bieži aizdomājos, kā veidojas personība- gan ievainojums, gan tas kas dara individuāli garā cilvēkbērnu stipru.

Viena lieta ir pilnīgi skaidra- savainots pieaugušais šim cilvēkbērnam tikai pinas pa kājām.

To novēroju grupā, strādājot ar jauniešiem pie sarunām par ,, neērto,,- par to kā viņi redz viens otru, kur rodas salīdzinājumi , kas liek aizraut elpu ,,veipos,, , ,,zaļajā,, mantā un citās vielās un telpās, kas ir tas, ko viņi meklē….

Šis bija vienas konkrētas grupas uzdevums- atrast viņiem svarīgo. Jāsaka, ka skolotāja, izaugsmes trenera, novērotāja uzdevums nav iejaukties, mācīt, bet uzsist pa tām pašām pogām, ko viņi izcēluši saulē.

Man reāli ieinteresēja fakts, kāpēc viņi iet pakaļ?

Atbilde- viņi vēlas ATBILST- atbilstamais ir PIEŅEMTAIS…, savukārt pieņemtais ir DROŠĪBĀ…

Mans rezumē - viņiem ir ārkārtīgi būtiski saprast, vai vide kurā viņi kļūst pieauguši ir viņiem ATBALSTOŠA- tas attiecas uz vidi mājās starpcitu arī…

Kāds puisis stāstija savu stāstu- ,,Es ar vecākiem jau sen nerunāju, nav jēgas, viņi tikai redz ka es sēžu datorā.,,

,,- Kā Tu jūties?,,

,,Es vispār neredzu motivāciju darīt ko citu…,,

Un te vecāki iestrēgst… ko tad? Izlikties ka viss ir labi?

Nē…. Varbūt pārstājiet projecēt bērna nākotni izrietot no šī brīža? Varbūt pieejiet klāt, paskatieties, ko vērtīgu viņš tajā redz…un pat ja tikai tur viņš šobrīd jūtas pieņemts….vai nebūtu laiks beidzot pārslēgties un būt blakus, klātesoši un atdot viņam zināšanu par to, ka viņš VAR PATS? Un ja nu no tā viss tikai sākas?

Vai tad tas nav patiesībā tas, ko jūs caur savu destruktīvo, satraumēto personību cenšaties nodot savam bērnam, kam protams, vēliet to labāko?