Ļoti dīvaina sajūta, teica Andra... Tu itkā varētu runāt visu, jo ,,tavs,, cilvēks, vai ne? Bet nedrīkst, jo viņš domā savādāk..un starpcitu..nekad nebiju iedomājusies, ka manas rokas ir manējās...sajust kājas ar kurām dodos uz darbu...izrādās, ka es varu sajust..un izrādās ka mans ķermenis, principā dzīve,nav pašsaprotami...

Šīš frāzes uzpeld dienu no dienas... no tiem, kas meklē telpu, kurā drīkst būt...kurā drīkst elpot...(Nejau pareizi,bet tieši tā kā tobrīd mana elpa notiek)

Telpu, kurā es drīkstu runāt nebaidoties, neaizstāvoties, nenogurstot no pamācības kā pareizi būt...

Telpu, kurā es nebaidos tikt pārprasts...un arī nodots nē..

Tu šo telpu agri, vai vēlu meklēsi, jo cilvēkam ir nepieciešama otra cilvēka klātbūšana...un nevis pamācība, bet līdzās būšana. Telpa, kurā Tu drīksti pašķīst un atzīt pats sev, ka gadiem esi tinis sevi ap pirkstu iztēlojoties, pielāgojoties...atzīt, ka neesi laimīgs, atzīt, ka esi sev melojis visā...gan tajā, ka kopumā jūties labi esot attiecībās, kurās jau sen jūties viens, gan tajā, ka skatoties spogulī jau sen neredzi sevi...atzīt, ka pie sarunām ,, par kārtējo –apkārt- tēmu,, Tu turies bailēs nepazaudēt vismaz tēlus sev riņķī, tādā veidā nekad neuzzinot, kur atrodas tie, kas meklē to pašu ko Tu...

Un pavisam noteikti var izrādīties, ka vienā ģimenē dzīvo tie, kas meklē ārā to, kas atrodas jau iekš..

Par ko šis stāsts?

Par patiesību...nejau par to, kas ekrānu dāvanu kastēs...nejau par to, kas skaļi sevi cenšas pierādīt..nejau par to, kas nosaka kā Tev būt...

Par patiesību, kas agri, vai vēlu mostas iekš sevis un meklē to, kas neizliekas... Par patiesību izvēlēties, būt un elpot..Par patiesību klausīties, saDzirdēt un apskaut to otru arī, kas savu patiesību just vēlas no SEVIS.

Mēs visi...esam atbildīgi par to, ko šodien pasaules džungļi nes...

Mīlestībā,

Linda